Megakino «Akordeons: The Beginning»

 

(Komentāri: 1) 27.07.10. 11:25 (sarunas)

[20:41] Perkons: Nesaprotu, kā ko tādu kāds spēj skatīties [links]
[20:42] Shulcs: Tos trešņakus? A ko, pie pivča parēkt labi. Cita lieta, ka principā savu laiku upurēt īsti morāli gatavs nejustos
[20:42] Perkons: voot
[20:42] Perkons: es pat neesmu drošs, ka vispār uz ko tādu saņemtos
[20:43] Shulcs: Nē nu mēs kad to bespriģelu par bruņiniekiem teļikā skatījāmies, es bļaģ atrauties nevarēju, rēcu balsī
[20:43] Shulcs: Bet nu tīšām nea laikam
[20:44] Perkons: un vēl es aizdomājos, kurš, bļaķ, to vispār filmē
[20:44] Shulcs: Vot tas jau ir labāks jautājums
[20:44] Shulcs: Un par kādu naudu
[20:44] Perkons: un, emmm, scenāriju
[20:44] Shulcs: Un kā ko tādu vispār var atpelnīt
[20:45] Shulcs: Nu scenāriju pod durju bliezt - tas vēl saprotams
[20:45] Shulcs: Gan jau mēs ar pie pāris pivčiem uzmestu
[20:45] Perkons: nu tas gan
[20:45] Perkons: fakts, jā
[20:45] Perkons: un tad taisītu kastingu, muahaha
[20:46] Shulcs: :-))))

Lasīt vēl »

Bārddzine

 

(Komentāri: 3) 02.06.10. 12:08 (sviests)

Pēc tam, kad biju nogalinājis astoņus nīstākos un korumpētākos cilvēkus trīs štatu rajonā, tai skaitā šerifa brāli, bet pats šerifs sarakstā bija nākamais, tad kopā ar Erkila Puaro dēlu, kura tēvs ņirdzīgi smīnēja no durvju puses, caur milzīgiem pilsētas vēdināšanas kanāliem, no noplūdinātas indīgas skābes apskāvieniem izglābām pusi viesnīcas stāva. Par nožēlu pārējie bija miruši saindējoties no tvaika vai skābes pārsteigti gulēja saēsti savās gultās. Šī skābes noplūde sākotnēji tika inkriminēta man, tomēr pārliecinošie argumenti un fakti veda šerifa durvju virzienā. 

Pēc grūtās glābšanas operācijas, kā balvu sev pasniedzu vizīti pie friziera, kuru nebiju apmeklējis savus piecus gadus. Tur, vienā no augstajiem frizieru krēsliem, sēdēja šerifa māsa, kura mani atpazinusi neskopojās ar dzēlīgām replikām :" Es Tev uzdāvināšu miljons kreklus, bet tu nezināsi kurš no tiem būs tev pēdējais!" vai :"Šodien vēl nav tava kārta, bet es zināšu, kad tā pienāks!", to visu pavadot ar greizu smaidu un atņirgtiem zobiem.

Mani frizēt apņēmās padzīvojusi, maza auguma kundzīte. Tā kā nofrizēt vajadzēja ikurāt pāris milimetrus autaugušo pūku, viņa tvēra pēc bārdas naža. Pēc galvas virsas sakopšanas, bet sazin kāda vella pēc atstātajām bakenēm, kuras bija izšņikājusi ornomentā, viņa mani apķēra ap vidukli un sāka valsēt pa pagalmu, kurā atrādās frizētava, kas protams manī izraisīja neviltotu izbrīnu, kas balansēja uz pavisam neērta stāvokļa robežas. Lai vai kā, ne bez grūtībām atbrīvojies no frizieres, devos pie vadītājas sist galdā dūri, atrādīt savas izcakotās bakenes un atstāstīt pensionētās darbinieces izdarības, paralēli norādot, ka tās bakenes arī pats varu iznīcināt mājas apstākļos, tomēr šeit ir principiāla runa par servisu. Manu sūdzību pavadīja ņirdzīgi sēcošā šerifa māsa ar folija gabaliņiem matos.
Respektējot iebildumus, vadītāja pieaicināja pensionēto frizieri, kuru ieraugot vien mana seja savilkās skābā grimasē. Tad friziere ar dziedošiem putniņiem galvā ķēra pēc nu jau neasā naža un ar trulo skuvekli, plēšot ādu, vilka pār izrakstītajām bakenēm, bet uz maniem iebildumiem un mēģinājumiem atraut vecākās priekšstrādnieces roku ar visu nazi no saviem deniņiem, viņa iešņāpa taisni man galvā.

Ar domu, ka par šādu apkalpošanu es nemaksāšu, man acīs viss satumsa un saķēris galvu es noslīgu zemē, atstājot fonā ņirdzīgi šņācošu šerifa māsu ar balinātām šķipsnām.

Мир увлечений

 

(Komentāri: 0) 26.05.10. 13:11 (sviests)

Vakar, paralēli iegūtajai Umberto Eko grāmatai «Rozes vārds», manā valdījuma nonāca maišelis PSRS laika monētiņu. Sirds sažņaudzās, kad saskaitīju tā laika vidējā pilsoņa algu jubileju monētiņās.

1 рубль XX лет Победы над фашистской Германией (1965. gads)


1 рубль 50 лет Советской власти (1967. gads)

1 рубль 100 лет со дня рождения В.И.Ленина (1970. gads)


1 рубль 30 лет Победы (1975. gads)


3 рубля 70 лет Октябрьской революции (1987. gads — sudrabs, ja nekļūdos)

Šito bagātību pietaupīšu, pat būtu kruta savākt visas jubileju naudiņas, bet ko iesākt ar pārējo skanošo mantību?

Restorāns «Kannas», hotelis «Annas»

 

(Komentāri: 1) 14.04.10. 16:38 (trip)

 Šis stāsts, ko jums stāstīšu, aizsākās šī gada marta beigās, kad saimnieciskās vienības krāšņā puse, dažādu iemeslu vadīta un saprāta balss bīdīta, atteicās no atkārtotas slaistīšanās pa Londonas ielām un nolēma izmest nelielu loku pa Vidzemes pakalniem un ielejām. Šis stāsts būs par patiesām jūtām un skaudro dzīvi, ar asām izjūtām un laimīgām beigām.
Nevelkot gumiju, pārlēksim uz kādu aprīļa ceturtdienu, kad, sakarā ar vietējas nozīmes svētkiem, somā iemetām zobu diegu un zeķes, globālās pozicionēšanas sistēmai iebarojām koordinātes: 57°11'30.43" N 25°02'52.79" E, un devāmies ceļā.

Nospraustajā punktā — Augšlīgatnes apvidū — ieradāmies visvisādu krauķu un čurkstu korāļu sveikti un Vienkoču parka gaidīti, kur mazā mājiņā sēdošā sārtvaidze kasierīte par diviem latiem no snīpja izsniedza dabas takas karti un palaida mūs ganīties parkā.
Neuzkavējoties bērnu rotaļlaukumā, devāmies pa maršrutā nospraustajām bultām, kas mūs ieveda kokā grebtu lukturu un miniatūru mājeļu (sākot no vienkāršiem namiņiem un beidzot ar Līgatnes papīrfabrikas «Beiwerk» maketiem) nosētā meža pudurī.

Attēlos: vienkārša mājiņa un Nurmižu muižas makets.
 
Laipojot starp kokā darinātām ērcēm un cirslīšiem, šausminoties par moku placi un aplūkojot vienkočus — koka laiveles, kas grieztas kokā — nonācām pie «Zemes mājās» — no smilšmāla maisiem un malkas pagalēm būvēta ekobūvniecības eksperimenta.

Attēlā: eksperiments

Ar to šī pastaiga būtu noslēgusies, ja vien sārtvaidze kasierīte nebūtu pajautājusi uz kurieni tālāk ved mūsu līkumotais brīvdienu ceļš. Uzzinājusi, ka principā tiek mestas acis uz Nītaures pusi, viņa vidzemnieces lietišķumā piedāvāja 30% atlaidi pusdienām «Nītaures dzirnavās». Saimnieciskā struktūrvienība šo piedāvājumu atzina par labu esam, un komandēja parādi Nītaures virzienā.
Lasīt vēl »

Vējgrābsles

 

(Komentāri: 0) 30.03.10. 12:29 (skripts)

Pavasarīgo saules staru un remdeno radiatoru sildītas, mostas pirmās mušas. Tad apreibušas no atmodas laimes, vēzējot nogulētos spārnus un tīrot no acīm miegu, streipuļo pa dzīvokli meklējot siltāko stūrīti — viena ar nosiekalotajām kājām lāčo pa loga stiklu, kas pēc šādas apiešanās arvien vairāk brēc pēc spodrināšanas, otra, nespējusi izturēt dulnumu, novēlusies uz muguras spārdās ar kājām un griežoties uz riņķi traki zumzina, pārkliedzot pārraidi televizorā.

Tad, pēc pāris dienu vērošanas un šī priekšnesuma klausīšanās, saņēmos, un paņēmis vējgrābsles saujā palaidu tās brīvē no vienpadsmitā stāva lodžijas, un apmierināts par padarīto atgāzos tur iznestajā krēslā, lai aizsmēķējis vizualizētu tās pāris laimīgās — brīvē palaistās mušas. Taču, jo vairāk domāju, jo drūmākos toņos krāsojās šī aina. 

Ja sākumā, tikušas vaļā no mana satvēriena, tās steidza ievilkt savās mazajās mušu plaušās brīvības saldo gaisu, tad jau nākamajā mirklī vējgrābsles nevis rotaļīgi lidinājās vienpadsmitā stāva augstumā, bet gan dzedrā vēja atdzesētas sastinga un kā mušas krīta lejā no galvu reibinošā augstuma. 
Kurai, atsitoties pret koku zariem un iekrītot pērnajā zālē, izdevās aizmigušai izdzīvot, lai pienākot siltākam laikam mostos. Kura, triecoties pret asfaltēto ietvi, nositās beigta.

Nedaudz par pieklājību

 

(Komentāri: 1) 26.03.10. 12:30 (sviests)

Neskatoties uz to, cik netolerants un visādi citādi slikts esmu, tomēr uzskatu, ka bērnībā tiku labi audzināts. Nu pieklājībā noteikti.

Jau no bērna kājas, piemēram, esmu vienmēr laidis sievietes pa priekšu transportā, bet izkāpjot savai dāmai padevis roku. Tā šodien, laižot pa priekšu kārtējo omīšu un spindzeļu porciju, aizdomājos.
Lūk jaunībā, kad kādai sirdsdāmai pasniedzu roku izkāpjot, viņa mani nosauca par netipiski pieklājīgu un dzimušu nepareizajā gadsimtā. Labi, ka ar somiņu neiekrāva vai par impotentu nenosauca. Kopš tā laika man tāds kā rūgtumiņš sirdī, bet tomēr drosmīgi turpinu, jāsaka gan, ka citai dāmai, sniegt roku.

Tagad nedaudz par otro punktu — sieviešu laišanu pa priekšu, pieņemsim, transportā. Tas katru reizi ir ne tikai pašsaprotami pieklājīgs žests, bet vienlaicīgi arī pamatīgs blieziens nervu sistēmai. Jo — kad viņas visas, tādas sakrāsotas un štātīgas, vai nu jau sirmās šķipsnas piekrāsojušas un mollīgas, ieraušas transportā, tad pilnībā bloķē pilnīgi jebkādu darbību. Tad, nostājušās priekšā braukšanas kartiņas elektroniskajam lasītājam, pārkrāmē savas rokassomiņas saturu, no kura jebkurš normāls Makgaivers varētu uzķīlēt piecus Titānikus un vienu kosmosa kuģi Vostok, lai pienākot nākamajai pieturai palaistu pie eleketroniskās iekārtas nākamo, nebīšos šī vārda, daiļā dzimuma pārstāvi. Un es stāvu, un es gaidu, turot rokās jau pieturā no kabatas izvilkto braukšanas dokumentu. Un es noskatos uz to, kā jau piekto reizi, pie trešā karšu lasītāja, kāda kundze, pielietojot citu tehniku, vicina savu rokassomiņu.

Bet bērnībā tiku labi audzināts. Nu pieklājībā noteikti.

Red Horse Beer

 

(Komentāri: 1) 21.03.10. 15:35 (alus)

Kamēr aiz loga saules stari mēģina kausēt ziemas laikā sakrājušos balto draņķību, kas nupat jau ir noriebusies kā rūgta nāve, pieminēšu kādu zirgu — ļoti spēcīgu zirgu.

Manos manikīra nebojātajos nagos ir nonākusi skārdene no (šeit ir vieta dramatiskai bungu rīboņai) Filipīnām — bundžiņa «Red Horse Beer».
Cik noprotams no skopās informācijas, kas lasāma uz iepakojuma, un pat ar uguni nesameklējama pasaules plašājā tīmeklī, sarkanais zirgs, kas šādā tarā tiek pildīts no 1996. gada, man spers pa galvu ar 7 apgriezieniem. Ne velti mani par to brīdina ar uzrakstu «extra strong». Tīri salīdzināšanai: vakar patērētais Tērvetes sencītis griežas ar 4.5% lielu ātrumu.
 
Ko gan vēl varētu pastāstīt par San Miguel Brewery ražoto dzērienu? 

Ielejot alu, pagaidām par to liecina tikai nosaukums, kausiņā, redzu, ka krāsa nav daudzsološa, bet putas pazūd acumirklī. 
Garša — klasiska filipīniešu alus buķete, kas pastāsta, ka alu viņiem iemācījis parodēt Kārļa Kalns un viņam līdzīgie. 

Kopumā nekas speciāls. Divi kausiņi no pieciem. Viens par to, ka tomēr alus, bet otrs, ka no Filipīnām.
 

Pēc desmit gadiem

 

(Komentāri: 2) 18.03.10. 15:20 (sviests)

Es te pastaigāju pa LHF lapu un papētīju Latvijas hokeja nākotni — jaunos hokejistus. Pēc kādiem desmit gadiem varētu būt šāds sastāvs:

Vārtsargi: Mūrnieks Artis; Cimdiņš Reinis (viņiem vēl jāpārprofilējas, bet laiks ir)

Pirmais piecinieks: Bullītis Mārtiņš; Dubults Kalvis; Ņekļudovs Romāns; Podrezs Emīls; Kaktabulis Linards

Policists: Ķieģelis Jēkabs

Uz maiņu:
Lasīt vēl »

Vella pulveris

 

(Komentāri: 0) 12.03.10. 13:50 (sviests)

Ir ierastas darba dienas novakare. Saule lēnām slēpjas aiz pilsētas mūriem, iemērcot ielas krēslā un ļaujot laternu gaismām uzsākt savu dežūru.
Ar nelielām atpūtām pieturās, pa bruģēto sliežu ceļu šaujas vientuļš tramvajs-kalpotājs, kas, pildot viņam uzticēto misiju, izkaisa pa mājām pēdējos strādniekus.

Trešajā rindā, durvju pusē, pie loga, apkrāvusies ar trīs paprāviem, melniem, plastmasas masiem un vienu, spieķī iekārtu, drēbes kuli, sēž padzīvojusi večiņa. Seju vago dzīves atstātie grāvji, bet apaļās ačteles stiklaini veras logā.
Nedaudzie līdzbraucēji sēž drošā attālumā no večiņas un ik brīdi uzmet tai ātru skatienu, kad nočab maisi vai spieķis, ar iekārto drēbes paunu, atsitas pret grīdu, izsitot no takts tramvaja sliežu klaudzienus.

Nakamajās pieturās iekāpušie, izliekoties nemanām večiņu vai demonstratīvi apejot to, kā tādu sapuvušu ābolu labi iekoptā angļu mauriņā, pievienojas pārējiem pasažieriem.
Līdz kādā pieturā iekāpj labi ģērbies vīrietis ar tumši brūnu portfeli un sarkanu šalli, kas bezbēdīgi apmesta ap kaklu nokarājas pār plecu. Viņš apsēžas blakus večiņai, kuras sirmos matus sedz rakstains lakats, bet raksti saglabājušies nevainojami nolasāmi, un, iespiedis seju večiņas adītās jakas segtajā plecā, izpilda dziļu ieelpu.
Tas neatstāj vienaldzīgus nogurušos pasažierus un tie velta abiem līdzbraucējiem nedalītus acu skatienus.

Pēc mirkļa večiņa pagriežas pret vīrieti, kurš nu jau stalti sēž un ar apmierinātu smaidu uz lūpām skatās nekurienē, atver maisu, un izņēmusi kartona kārbu sniedz to apskurbušajam vīrietim.
«Vaļas pulveris Шайтан,» omulīgi smaidot saka večiņa.

Divdesmit trešais

 

(Komentāri: 2) 23.02.10. 12:32 (sviests)

Šorīt, atverot acis, sajutos vairāk vīrietis, nekā citus rītus, un, paskatījies pa logu, sveicu draiskās sniegpārslas, kas balerīnu grācijā virpuļoja aiz stikla.
Apvilcis vīrišķīgus šortus izgāju uz lodžijas un paskatījos uz hantelēm, bet tad atkal pievērsos logam. Tā vairākas reizes mainījis skatienu no hantelēm, nu tādām pasmagām — vīrišķīgām, uz logu, iegāju atpakaļ viesistabā un noregulēju televizoru uz sporta ziņām.
Fonā skanot sporta apskatam, bet prātā kavējoties pie hantelēm uz lodžijas, iegāju virtuvē, kur paskatījos uz kausiņu dzintarkrāsas dzēriena, un vīrišķīgi, vienā rāvienā, izdzēru puslitru atdzesētas piparmētru tējas bez cukura.
Platiem soļiem mēroju ceļu uz sanmezglu, kur pēc ūdens kūres, ar vīrišķīgu mieru, nopētīju pāris dienas nekopto bārdu. Pārmaiņus skatoties uz bārdas dzenamo iekārtu un spogulī redzamajiem rugājiem, apģērbos.

Vēl nenonācis trolejbusa pieturā, es pieņēmu vīrišķīgu lēmumu — šodien, par godu zīmīgajam datumam, nebraukt ar 17. , bet gan darba gaitās doties izmantojot 23. trolejbusu. Turējis sev doto goda vārdu, izkāpu Čaka ielas pieturā, no kuras vīrišķīgā gaitā mēroju ceļu līdz Brīvības ielai, nepievēršot uzmanību ēku kristāla rotām — lāstekām.

Šobrīd, dzerot kafiju, lai publicētu šo rakstu, ar vīrišķu šarmu cenšos valdzināt klaviatūru. Un līdz ko man tas būs izdevies, es atļaušos nelielu vaļību un nospiedīšu «Enter».